Tradicionālā transkripcija

[âbuõls]

Starptautiskā fonētiskā transkripcija

[ɑːˀbu͜oːls]


[ā] – garais patskanis

[b] – balsīgais troksnenis

[uo] – divskanis

[l] – skanenis

[s] – nebalsīgais troksnenis

Divzilbju vārds.

Ortogramma – ā.



āb-sakne

-ol– – piedēklis

-sgalotne

ābol– – vārda celms

-olsizskaņa




āb-ol+kūk-a

āb-ol+maiz-e

āb-ol+mētr-a

āb-ol+skāb-e

āb-ol+veid-a

cukur+āb-ol-s

granāt+āb-ol-s

māl+āb-ol-s

mež+āb-ol-s

pus+āb-ol-s

rož+āb-ol-s

veln+āb-ol-s

zirg+āb-ol-s


āb-ol+veid+īg-s, āb-ol+veid+īg-a




ābols patstāvīgs vārds, lokāms vārds, lietvārds, sugas vārds, vīriešu dzimte, vienskaitlis, nominatīvs, pirmā deklinācija

 

vsk. dsk.

N.

ābol-s ābol-i

Ģ.

ābol-a ābol-u

D.

ābol-am ābol-iem

A.

ābol-u ābol-us

I.

ar ābol-u ar ābol-iem

L.

ābol-ā ābol-os

V.

ābol! ābol-i!


Teikumā var būt:

1) teikuma priekšmetsĀboli ir sulīgi augļi.

2) izteicēja daļaTie ir rudens un ziemas āboli.

3) galvenais loceklisĀbols upē.

4) papildinātājs – Nemizotus ābolus sagriež četrās daļās un izņem serdes.

5) apzīmētājsRudens ir ābolu laiks.

6) apstāklisĀbolā ir daudz ūdens, tāpēc tas ir sulīgs.



ābolu gads, ābolu etiķis, ābolu ievārījums, ābolu kompots, ābolu kūkas, ābola miza, ābolu pīrāgs, ābolu plātsmaize, ābola pusīte, ābolu rausis, ābolu raža, ābola serde, ābola sēklas, ābolu strūdele, ābolu sula, ābolu šķirne, ābolu vīns, ābolu želeja

acs ābols, Latvijas āboli, paradīzes āboli, rudens āboli, strīdus ābols, vasaras āboli, zelta ābols, ziemas āboli

apaļš ābols, caurspīdīgs ābols, ciets ābols, dzeltens ābols, gards ābols, gatavs ābols, liels ābols, mazs ābols, mīksts ābols, rūgts ābols, salds ābols, sarkans ābols, sārts ābols, skābs ābols, smaržīgs ābols, sulīgs ābols, sūrs ābols, svaigs ābols, tārpains ābols, zaļš ābols

cept ābolu, cepts ābols, ēst ābolu, grauzt ābolu, iekosties ābolā, iekosts ābols, mizot ābolu, raut ābolu, saldēts ābols, sasalis ābols, savītis ābols, skābēti āboli, tīrīt ābolu, vārīts ābols, žāvēti āboli



ābols, v.

Ābeles auglis.

Ābola serde, sēklas, miza. Ābolu sula, ievārījums, kompots. Žāvēti āboli.

Sārts kā ābols – tāds, kam ir veselīgs sārtums  (parasti par vaigiem, seju).

Acs ābols – acs galvenā sastāvdaļa, apaļš ķermenis acs dobumā.

[Sagatavots pēc: LVV 2006 : 14]


Ābols, v.

Ābeles auglis.

Salds ābols. Skābs ābols. Ābolu kompots.

Ābele stāv pašā dārza vidū. Šorīt tai ir nokritis viens tāds varens ābols, pašā vidū kreveļaini šķautņainu plīsumu, pilnu saldas sulas. Brigadere 2, 128.

Pagalma vidū ābele briedināja zaļi dzeltenus ābolus. Birze 3, 13.

Āboli, āboli – visdažādākajās nokrāsās ar caurspīdīgi dzidrajiem, iedzeltenajiem un beidzot ar sarkanajiem mālāboliem, rudens svītrotajiem un mazajiem, garšīgajiem sīpoliņiem! Karogs 59, 6, 44.

Acs ābols – lodveida ķermenis, kas atrodas acs dobumā.

Slimniekam ir galvas sāpes, kas vairāk izteiktas pieres un deniņu rajonā, un sāpes acu ābolos. Cīņa 67, 20, 4.

Sārts kā ābols – veselīgs, sārtiem vaigiem.

Vesels kā ābols – ļoti veselīgs.
[Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


ābols – uobeļs, žāvēti āboli – kaltēti uobeli; negatavs ābols – soss; ābolu sula tikai dsk. – uobeļu sulys; ābolu tinējs – uobeļu augļieds; acs ābols – acs uobeļs; strīdus ābols fraz. – naida uobeļs; ābolu smarža – uobeļu smuords

[Sagatavots pēc: http://vuordineica.lv/]


âbùls 1. (sārts, skaists) kâ âbùls – saka par veselīgu cilvēku ar iesārtu sejas ādu.

2. kâ c¥pts âbùls (iron.) – saka par saviebtu, grumbainu seju.
[Sagatavots pēc: Putniņa, Timuška 2001 : 1]

 

âbùlu putra (uôbulu putra) – pabiezs ābolu ķīselis.
[Sagatavots pēc: Balode 2008 : 487]

 

âbùolis uôbùļś. ka jàu kàm b’eja `e`i sùoi, to i dàuć uôbuļu. so`dońì uôbu`i – vasaras ābeļu šķirņu āboli. bòļì uôbu`i – vasaras ābeļu šķirnes (balto dzidro āboli). ruiņa uôbu`i – rudens ābeļu šķirņu āboli. źìmys uôbu`i – ziemas ābeļu šķirņu āboli.
[Sagatavots pēc: Reķēna I 1998 : 41]

 

âbuõls âbuõls, -a,àm, -u, dsk. ģen. -u (arī -ļu), demin. âbuõlĩc, -ĩna. [svētkos] bi tak šmuõr¥c gaîlis ùn âbuõlu ķĩsẽlis. paņ¥musi v¥cãmãte klèpĩ tâdus budzĩšus âbuõlĩnus.
[Sagatavots pēc: Kagaine, Raģe I 1977 : 24]


Strīdus ābolstas, kas atkārtoti, pastāvīgi vai ilgstoši rada strīdu. [Sagatavots pēc: http://www.tezaurs.lv/llvv/]


Agronomijāābolu roze.

Augu aizsardzībā ābolu serdes puve, ābolu tinējs, ābolu virālā plankumainība, ābolu zāģlapsene.

 

Lauksaimniecībāābolu savācējs.


UzvārdiĀbols, Ābola; Ābolītis, Ābolīte; Ābolnieks, Ābolniece; Āboltiņš, Āboltiņa; Ābolkalns, Ābolkalna; Baltābols, Baltābola; Saldābols, Saldābola; Sarkanābols, Sarkanābola.

VietvārdiĀboli, viensēta Priekules novadā; Ābola ūdenskrātuve, ūdenskrātuve Gulbenes novadā; Ābolu dīķis, dīķis Rucavas novadā; Āboliņi, viensēta Brocēnu novadā; Āboliņi, mazciems Gulbenes novadā; Āboltiņi, viensēta Limbažu novadā; Ābolezers, purvs Kuldīgas novadā; Ābolkalni, lauks Brocēnu novadā; Ābolkalns, kalns Apes novadā.

ErgonīmiĀbols, veikals Ventspilī, Valmierā; Ābolītis, SIA Saldus novadā; Zaļais ābolītis, SIA Ozolnieku novadā.


ābols, mantots vārds; lš. obuols, pr. woble, kr. блоко (psl. *ablъko<*āblu-), bkr. блык, ukr. блыко, bulg. áбълка, č. jablko, p. jabłko, go. *apl(u)s, ssk. apall, v. Apfel, a. apple. Pamatā ide. *bel­-/*bol-< *bl- ‘ābols’. Šīs formas vislabāk saglabājušās latviešu valodā un pirmā forma arī itāļu pilsētas nosaukumā Abella. (Šī pilsēta bijusi pazīstama ar ābolu bagātību.) Formas ziņā atšķirīgais pr. woble salīdzināms ar la. apv. uôbals ‘ābols’. Vārdiem ābele, ābols atbilstošās formas senatne galvenokārt lietotas Ziemeļeiropas tautu valodās mežābeles un tās augļu apzīmēšanai. Kad ar romiešu kultūru Eiropā izplatījās potēto ābeļu audzēšana, vecie nosaukumi attiecināti uz tām, nepārņemot latīņu valodas apzīmējumu (mālum), kā tas darīts ar daudziem citiem kultūraugiem.

Par ide. *blcilmi ir dažādas domas: A. Meijē to uzskata par aizguvumu no citas valodu saimes, V. Ivanovs rekonstruē ide. *(s)m(ā)l- ‘ābols’, no kā he. šamluw(a)-, gr. mēlon, lat. mālum ‘t. p.’ un skaņu mija ms>bl izveidojusies forma *bl.

Vārds ir sens līdzskaņa celms, kas pārveidojies par i-celmu, no kā latviešu valodā vēlāk ē- un o-celma formas (Ekerts).

Baltu vsk. nom. *ābōl-, ģen. *ābeles; no šīm formām vēlākie diferencētie koka un augļa nosaukumi. [Sagatavots pēc: Karulis I 1992 : 53–54]


angļu – apple

baltkrievu – яблык

franču – pomme

grieķu – μήλο

igauņu – õun

itāļu – mela

ivritā – תפוח

krievu – яблоко

latīņu – pupillam

lietuviešu – obuolys

poļu – jabłko

somu – omena

ukraiņu – яблуко

vācu – der Apfel

zviedru – äpple



Kāda ābele, tāds ābols.

Katrai ābelei savādi āboli.

Uobeļs nu uobeņeicys tuoli nakreit.

Aizliegtie āboļi izliekas allaž tie skaistākie.

Aizliegts ābols arvien saldāks.

Kam uobeļi, tam i moksuotuoji.

Kam āboli, tam viesi.

Ābols ir skaists gan no skata, bet nezini, kāda smeķe.

Arī sarkanam ābolam tārps vidū.

Apleik uobeļs skaists, vydā sapyus.

Kū paleidz sorkonums uobeļam, kad īškā tuorpu midzins.

Capts uobeļs pats mutē naskrīs.


Ja vienu gadu ābolu raža laba, otru gadu vāja.

Āboli jānojem pilnā mēnesī.

Par ābolu nekad nesaka paldies, jo citādi tārpi ēd ābolus.

Pār sētu nedrīkst dot ābolu, tad pašam nākamā gadā āboli neaug.

Kad esot labs ābolu gads, tad būšot arī labs kartupeļu gads.

Ja iedāvina ābolu, tas tūlīt jāēd, citādi devējs ātri vecs paliek.

Ābolu nevajaga cept, tad viņi vairs neaug.

Ābolam jānomizo miza vienā gabalā un jāsviež pār kreiso plecu: kāds burts izkrīt, tas būs nākošā vīra vārdam pirmais burts.

Vakarā vajaga ābolus ēst, tad redz labus sapņus.

Kas sapnī ēd ābolus, tas dabū augoņus.

Ja sapnī nes kurvjus, pilnus ar āboliem, tad apaugs ar augoņiem.

Ja sapnī ēd ābolus, tad dabūs kaunu.



Dzīvs ābols spaļos. – Acs.

Zelta ābols pakrastē. – Acs pierē.

Divi āboli, tālu sviežami. – Acis.

Pilns sieks zirņu,

Zelta ābols vidū. – Debess, zvaigznes un mēness.

Ābols aug zemē garu sakni. – Kālis.


Māte kā ecēšas, bērni kā sīpoli. – Ābele un āboli.

Māte kā regžene, dēli kā kundziņi. – Ābele un āboli.

Māte kā puķe, bērni kā rutuļi. – Ābele un āboli.

Brizgu, brazgu māte, apaļi bērni. – Ābele un āboli.

Žeperaina māte, apaļi bērni. – Ābele un āboli.

Papriekš balts, tad zaļš, pēdīgi sarkans. – Ābols.

Miza sarkana, gaļa balta, dvēsele melna. – Ābols.

Maza, maza mājiņa, neviena lodziņa. – Ābols.

Mazs vīriņš ar vienu kājiņu. – Ābols.

Kokā kārts sunītis. – Ābols.

Astē piesieta sarkana telīte. – Ābols ābelē.

aaa

Piecas mazas kūtiņas,

Katrā pa div’ cūciņas. – Ābola serde un sēklas.

aa

Pieci melni kungi,

Katrs savā kambarī. – Ābola sēklas.

aa

Maza, maza mājiņa,

Brūni kundziņi iekšā. – Ābols ar sēkliņām serdē.

aa

Ne logu, ne durvju,

Bērni dzīvo iekšā. – Ābola sēklas.

aa

Māte gara,

Dēli apaļi,

Meitas plakanas. – Ābele, āboli un lapas.

aa

Plakanais ar apaļo kuļas. – Ābols ar lapu.



Šim ābols, tam ābols
No saldās ābelītes;
Šim meitiņa, tam meitiņa
No labās māmuliņas. [LD 15540-2]

Kas man deva to ābolu,
Kas ābeles galiņā?
Kas man deva to meitiņu,
Kas aug viena māmiņai? [LD 11220-0]

Kas man dos to ābolu,
Kas ābeles galiņā?
Kas man dos to meitiņu,
Kas mīleja prātiņam?
Ta ābola gan dabuju,
Kas ābeles galiņā;
Tās meitiņas nedabuju,
Kas mīleja prātiņam. [LD 11221-2]

Kas man deva to ābolu,
Kas ābeles galiņā?
Kas man deva to puisīti,
Kas dieneja ķeizaram? [LD 10029-0]

Gana riekstu lazdienā,
Gan āboļu ābelē;
Gan ir manu bāleliņu
Riekst’, āboļu šķinējiņu. [LD 2830-0]

Brāļi māsu pārdevuši
Par āboļu vācelīti.
Vaj jūs traki, bāleliņi,
Vaj āboļu neredzējši? [LD 15524-0]

Mēnestiņš slinks vīriņš,
Nejāj zirgus pieguļā.
Kāp, Saulite, mugurā,
Jāj āboļu dārziņā. [LD 33848-1]

Atjāj brālis vakarā
Ābolainu kumeliņu,
Nelaiž māsas pieguļā,
Laiž ābolu dārziņā. [LD 26679-1]

Rieksti, rieksti lazdiņai,
Āboliņi ābelei!
Sētā mazi bāleniņi
Riekst’, ābolu ēdejiņi. [LD 26492-0]

Sader miezis ar apīni,
Ar ābolu ābelite;
Mūžam tautas nesader
Ar maniem bāliņiem. [LD 21032-1]

Piln’ āboļu ābelīte
Mana ceļa maliņāi;
Pa viename nolasiju,
Pie māmiņas aiziedama. [LD 26515-4]

Trīs meitas sēdeja āboļu dārzā.
Ņem, bāliņ, vienu, es ņemšu otru;
Trešā lai paliek māmiņai klausīt,
Māmiņai klausīt, sev pūru darīt. [LD 282-3]


Bulbula putns

Vienam ķēniņam bija trīs dēli: divi gudri un trešais, jaunākais, negudrs. Tam pašam ķēniņam bija arī ļoti skaists dārzs, un dārza vidū ābels ar zelta āboliem. Bet nu katru nakti pazūd viens zelta ābols un neviens nevar novaktēt, kas īsti tos ābolus nozog. Ķēniņš par to ir ļoti dusmīgs, un liek nu pats saviem dēliem vaktēt. Pirmo nakti iet vecākais dēls zagli ķert, bet taisni ap pusnakti aizmieg, un, kad pamostas, viens ābols jau a(t)kal ir pazudis. Gluži tāpat izdodas arī vidējam dēlam. Kad nu trešo nakti taisās negudrais brālis uz ābels sargāšanu, tad gudrie brāļi sāk to izsmiet. Kad jau viņi paši nevarējuši zagli novaktēt, vai tad nu gan šis tur ko izdarīšot? Jaunākais brālis par to neliekas ne zinīt un vakarā iet tik uz dārzu pie ābeles. Bet lai par nakti neaizmigtu, viņš uzsēstas uz ērkšķiem. Ap pusnakti viņam miegs kā smiltis krīt acīs, bet ērkšķi tā dur, ka nekā nevar snaust. Te arī ābelī uz reizi parādās tāds kā gaišums, un jaunākais brālis redz, ka viens putns ar zelta spalvām grib noraut ābolu. Viņš nu tūliņ grib putnu noķert, bet izraun tam tikai vienu spalvu, un pats putns aizlaižas projām. Rītā negudrais dēls stāsta tēvam, ka viņš esot zagli novaktējis, un rāda izrauto zelta spalvu. Ķēniņš nu visādā ziņā grib dabūt zelta putnu rokā, un vecākais dēls jau tūliņ ir pirmais meklētājs. No jaunākā brāļa viņš dabū zināt, uz kurieni putns aizlaidies, un uz to pusi arī viņš dodas ceļā. Pēc kāda laika viņš nonāk tālā ķēniņa zemē, kur tas putns dzīvā. Viņš iet pie paša ķēniņa un prasa, kur tas zelta putns atrodams. Ķēniņš to mīļi saņem un mēģina atrunāt no putna meklēšanas: „Daudzi ir gājuši putnu meklēt, bet neviens vēl nav atgriezies atpakaļ.” Ķēniņa dēls atbild: „Kad tik es zināšu, kur viņš ir, tad es dabūšu to arī rokā.” Tad nu ķēniņš izstāsta: „Putns dzīvā šepat pie pils birzī. Par dienu viņš aizlaižas projām, bet vakaros a(t)kal atlaižas šurpu un guļ zelta būrītī, kas stāv kādā kokā meža biezokņa vidū. Kas grib putnu dabūt, tam jānovelk zelta gredzens no putna naga.”

Putna meklētājs aiziet uz birzi, izmeklē tur visas malas un beidzot atrod zelta būrīti vienā kokā. Paslēpes kādā krūmiņā, viņš nu gaida putnu pārnākam. Visa birzs ir klusa: ne vējš pūš, ne putni dzied. Saulei norietot, putns atlaižas, ar brīnišķīgu balsi dziedādams, un nometas uz sava būrīša. Tad viņš apskatās visapkārt un saka bēdīgā balsī: „Visi var gulēt, es vien ne! Vai neviens man nesacīs: bulbul, atdusies?” Vecākais brālis ir ļoti priecīgs, ka putns tūliņ apgulsies un viņu varēs viegli noķert, steigšis vien atbild: „Bulbul, atdusies!” Bulbula putns paskatās uz runātāju, paplivina ar spārniem, un tas tūliņ pārvēršas par bērzu.

Kad ilgāku laiku no vecākā brāļa nav nekādu ziņu, tad izjāj vidējais meklēt pazudušo brāli un zelta putnu, bet arī tas tāpat pazūd bulbula putna birzī. Nu grib ceļot arī jaunākais brālis, bet vecais ķēniņš viņu nelaiž: „Kad gudrie brāļi nekā nav izdarījuši, tad tu arī nekā nepanāksi. Un, kad man visi dēli būs miruši, ko tad es darīšu vecuma dienās?” Bet jaunākais dēls tikmēr neliek tēvam miera, kamēr tas viņu tomēr atlaiž.

Nu nonāk arī jaunākais brālis bulbula putna birzī; noslēpjas pie paša būrīša biezā krūmā un gaida. A(t)kal visa birzs ir klusa: ne vējš pūš, ne putni dzied; tikai, saulei norietot, atskan putna brīnišķīgā balss, un tūliņ arī viņš nosēstas uz sava būrīša. Putns apskatās uzmanīgi visapkārt un saka žēlā balsī: „Visi var gulēt, es vien ne! Vai neviens man nesacīs: bulbul, atdusies?”

Jaunākais brālis paliek klusu un nesaka ne vārda. Otrreiz bulbula putns saka tos pašus vārdus vēl bēdīgākā balsī, bet jaunākais brālis a(t)kal nekā neatbild. Tad vēl putns it kā raudādams novaid: „Vai neviens nesacīs: bulbul, atdusies?” Putna meklētājam paliek žēl, un viņš taisās jau atbildēt, bet bulbula putns, atbildes nenogaidījis, jau ielien savā būrī, un ķēniņa dēls domā, ka labāk nu vairs netaisīt nekādu troksni. Būrītī bulbuls drīz vien aiztaisa acis un aizmieg. Jaunākais brālis nu saķer būrīti, steigšis noņem putnam zelta gredzenu un aiztaisa būrīša durvis. Putns gan kliedz un spārdās, bet laukā vairs netiek. Bulbuls drīz apmierinās un prasa: „Ko tu vēlies?” Ķēniņa dēls saka: „Es gribu zināt, kas noticis ar maniem brāļiem.” Putns atbild: „Tavi brāļi ir šepat tie divi bērzi.” „Un kas ir tie citi bērzi?” „Tie visi ir apburti cilvēki.” „Kā viņus var dzīvus padarīt?” „Ņem smiltis no tās gubas un uzber tās bērziem, tad viņi tiks atkal par cilvēkiem.” Nu jaunākais brālis uzber smiltis uz diviem tuvākiem bērziem, un tie pārvēršas par viņa vecākiem brāļiem. Tad visi trīs ber smiltis uz citiem bērziem, kas arī visi tiek par cilvēkiem. Tie a(t)kal palīdz atdzīvināt pārējos bērzus, kamēr visa birzs pārvēršas par lielu laužu baru.

Visi izglābtie ir ļoti priecīgi un nezin, kā savam glābjam pateikties. Arī pats svešās zemes ķēniņš uzslavē jaunākā brāļa dūšu un apsola tam savu skaisto meitu. Abi jaunie ir viens otram pa prātam un priecājas ne mazāk kā vecākie brāļi un citi izglābtie. Pēc trim dienām katrs griežas atpakaļ uz savām mājām, un līdz ar trim brāļiem aizceļo arī skaistā ķēniņa meita.

Uz māju ceļojot, vecākiem brāļiem ceļas skaudība uz savu jaunāko brāli, ko tie allaž turējuši par muļķi: nonākuši pie vienas dziļas upes, tie iemet šo tur un noslīcina. Viņi paši grib izlikties par bulbula putna atradējiem un piekodina ķēniņa meitai, lai tā nekā nestāstītu. Tā nu arī viņi stāsta tēvam, ka viņi esot saķēruši bulbula putnu un svešā ķēniņa meita esot apsolīta vecākajam dēlam. Kur palicis jaunākais brālis, to viņi nezinot. Tēvs arī priecājas, ka divi dēli ir sveiki un veseli, un domā, ka jaunākais būšot kur ceļā galu dabūjis. Bulbuls ir ļoti bēdīgs, ne vairs dzied, ne runā. Tā paiet kāds laiks, un vecākais dēls jau vīkšas uz kāzām ar svešā ķēniņa meitu. Jaunākais brālis tomēr nav upē noslīcis. Viņam palicis pirkstā bulbula gredzens, kas viņam palīdzēja tikt krastmalā un atdzīvāties. Viņu atraduši godīgi ļaudis, kas viņu kopuši, kamēr atspirgst. Izveseļojies viņš sācis iet uz māju un nonācis tur taisni vecākā brāļa kāzu dienā. Bulbula putns, to redzēdams, tūliņ palicis priecīgs un sācis dziedāt, un ķēniņa meita nu izstāstījusi visu noziegumu.

Tā nu jaunākais brālis apprecējis pats savu līgavu un vecais ķēniņš iecēlis to savā vietā par valdnieku. Bet vecākie brāļi krituši tādā kaunā un apsmieklā, ka citu sodu jaunais ķēniņš tiem vairs nav uzlicis.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Buorineite i muotis meita okā

Buorineite dzeivuoja pi rogonys. Rogona sovu meitu žāluoja un nadeve jai nikaida dorba, bet buorineiti spīde pi vysaidim gryutim dorbim par dīnu, bet nakti lyka sprēst lynus. Buorineite mēnesneicā sprēde lynus, iz okys sādādama.

Reizi jei lyni sagrīze rūkys, suoka tecēt asnis un skrīmisneņš īkrita okā. Buoreneite sēd un raud, nazyna, kū darēt. Vajadzēja atrast skrīmisneņu, tod jei īzalaide okā. Okys dybynā buoreneite īraudzēja cepleiti un vaicuoja: „Mīļais cepleit, voi naredzēji, iz kuru pusi aizavēle muns skrīmisneņš?”

„Redzēju gon, bet pyrmuok, meitiņ, izveļc maizeiti nu cepļa, redzi, ka dag kūpā,” soka cepleits.

Meitiņa izvylka kukuleišus nu cepļa un cepleits paruodēja, uz kuru pusi aizavēle juos skrīmisneņš. Buoreneite īt, īt, redz – aug uobeļneica, pylna lelu uobeļu, uobeļi lauž zorus. Daīt jei pi uobeļneicys i soka: „Mīlū uobeļneic, voi naredzēji, iz kuru pusi aizavēle muns skrīmisneņš?”

„Redzēju gon, tikai, meitiņ, pyrmuok aprausti uobeļeišus. Redzi, ka zorus lauž, tod paruodēšu, iz kuru pusi aizavēle tovs skrīmisneņš.”

Buoreneite apruove uobeļus, i uobeļneica jai paruodēja, iz kuru pusi īt.

Īt otkon buoreneite i daīt pi vīnys ustabeņias, tymā ustabeņā iz gultys guļ veceite. Buoreneite īguojuse padeve lobu dīnu veceitei i prosa: „Mīlū veceit, voi naredzēji, iz kuru pusi aizavēle muns skrīmisneņš?”

„Redzēju gon, bet pyrmuok pacyloj munu guļteņu, asu slyma i poša naspēju,” soka veceite.

Buorenīte sataisa veceitei meikstu guļteņu, tod veceite soka: „Ej, meiteņ, pi lelīm vuortim, tī ir tovs skrīmisneņš.”

Daguojuse pi vuortim, buorineite atroda skrīmisneņu, bet, izeimūt pa vuortim, jū aplēja zalta leits. Jei atguoja iz sātu vīnā zaltā. Rogona acs vīn izplēte, īraudzējuse tik bogotu buorineiti, i prosa, kur jei tik daudzi zalta pajēme? Buoreneite vysu pastuostēja – ka jai īkrita okā skrīmisneņš un ka jei redzēja cepleiti, uobeļneicu, ustabeņu ar veceiti, – vysu seiki pastuostēja, kai beja.

Ūtrā naktī rogona syuta sovu meitu, lai īt iz okys sprāstu. Rogonys meita sprēž, sprēž. teišam sagrīž pierstus un īsvīž skrīmisneņu okā. Nūzalaiž pēc skrīmisneņa okā, it – redz cepleiti i soka: „Cepli, naredzēji, kur muns skrīmisneņš aizavēle?”

„Redzēju gon, iz tū pusi aizavēle,” atsoka cepļeits. „Meitiņ, izveļc maizeiti, redzi, ka dag kūpā,” lyudzās cepļeits.

Bet jei atsoka: „Man navā vaļis maizi volkuot,” i aizīt tuoļuok.

Redz uobeļneicu, pylnu uobeļu, uobeļi lauž tai zorus. Rogonys meita, daguojuse pi uobeļneicys, soka: „Tu redzēji, kur muns skrīmisneņš aizavēle?”

„Redzēju gon, iz tū pusi jis aizavēle. Bet pyrmuok, meitiņ, aprausti uobeļus, redzi, ka zorus lauž,” lyudzās uobeļneiceņa.

„Man navā vaļis tovus uobeļus raustēt,” – atcārt jei i īt tuoļuok.

Daīt pi vīnys ustabeņas, īīt īškā, redz – tī guļ vīna veceite. Jei i soka: „Tu redzēji, kur aizavēle muns skrīmisnenš?”

„Redzēju gon, bet pataisi, meitiņ, man guļteņu, es asu slyma un poša navaru,” lyudzās veceite.

„Man navā vaļis tev, vacai rogonai, taiseit vītu,” borgi atsoka rogonys meita.

„Nu ej tu pi vuortu, tī ir tovs skrīmesneņš,” nūsoka veceite. Rogonys meita pi vuortu atroda sovu skrīmisneņu, bet, kai izguoja pa vuortim, tai jū aplēja dorvys leits, palyka jei vysa malna nu galvys da kuoju.

Rogona gaidēja sovu meitu ar zaltim, bet sagaidēja ar dorvu apļītu, malnu, cīši najēdzeigu. Nu tod i sadeve sovai meitai, kam atguoja bez zalta.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Vienacīte, Divacīte, Trijacīte

Liela meža malā mazā būdiņā dzīvojuši tēvs ar māti un viņu vienīgo meitiņu. Visa viņu manta bijusi raiba gosniņa. Tēvs nomiris pa priekšu, tad nomirusi māte, un meitene palikusi bārene. Bārenīti pieņēmusi sev par audžu meitu nāburgu saimniece un atvedusi uz savu māju arī bārenītes gosniņu.

Pie pamātes bārenītei klājies grūti, jo pamāte bijusi ragana, viņas meitas niknas un nejaukas. Vienai pamātes meitai bijusi tikai viena acs, un to saukuši par Vienaci; otrai bijušas divas acis, tāpat kā visiem cilvēkiem, un to saukuši par Divaci; trešai meitai bijušas trīs acis, un to saukuši par Trīsaci.

Bārenīte gājusi ganos. Kad viņa sadzinusi lopus mājā, tad pamāte likusi tai strādāt grūtākos mājas darbus. [..]

Pamāte likusi bārenītes govi nokaut.

Nu vairs bārenītei nebijis ne galda klājējiņas, ne vilnas vērpējiņas. Bārenītei sākušās agrākās bēdu dienas. Viņa raudājusi gauži, gauži un lūgusi Dievu. Drīz vien vecais vecītis atkal pienācis pie bārenītes un prasījis, kādēļ tā raudot? Bārenīte nu izstāstījusi, un vecais vecītis teicis: „Uzmeklē gotiņas desas, kas pagalmā mētājas, izroc bedri un iestādi tās tur. No desām izaugs zelta ābele. Tās ābeles ābolus tu tik viena vien varēsi dabūt, un tie augs ziemu vai vasaru.”

Vecītis atkal aizgājis. Bārenīte izdarījusi, kā vecītis teicis, un otrā dienā pagalmā izaugusi zelta ābele. Pamāte ar savām meitām gribējušas ābolus raut, bet tie nedevušies. Viņas gribējušas ābeli nocirst, bet arī nevarējušas. Nu bārenītei gājis atkal labi. Zelta āboli bijuši ļoti gardi, un bārenīte tos ēdusi, cik vien gribējusi.

Reiz tur jājis ķēniņa dēls un apturējis zirgu pie bārenītes zelta ābeles. Bārenīte iedevusi ķēniņa dēlam zelta ābolu. Kad ķēniņa dēls apēdis ābolu, tad iemīlējies bārenītē. Viņš tai atsūtījis zelta kurpes un apsolījies otrā dienā tai braukt pakaļ un to vest uz sava tēva pili.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]

Zelta ābols

Kādam tēvam bijuši divi gudri dēli, bet trešais muļķis. Tās zemes ķēniņam bijusi ļoti skaista meita. Vienreiz meita saslimusi un bijusi gandrīz jau pie miršanas. Izvedušies visādus ārstus, bet neviens nevarējis meitai palīdzēt. Kādu nakti ķēniņš redzējis sapni. Sapnī ķēniņš runājies ar kādu vecu vecīti, un tas teicis, ka vajagot dabūt zelta ābolu, tad meita palikšot vesela. Nu ķēniņš izlaidis pa visu zemi ziņu, ka tas, kas zelta ābolu atnesīšot, dabūšot viņa meitu par sievu.

Kādu rītu tēvs pieceldamies ieraudzījis durvju priekšā ābeli ar trim zelta āboliem. Tēvs norāvis ābolus un iedevis katram no dēliem vienu un sūtījis, lai tie iet uz ķēniņa pili izmēģināt laimi. [..]

Nu bijusi kārta iet jaunākajam. Muļķītis iebāzis kabatā riecienu maizes un ābolu kabatā, un tad devies ceļā. Gājis, gājis, iegājis lielā mežā un te nodomājis apēst savu maizi. Ēdis, ēdis, te nez no kurienes piestājies sirms, balts vecītis un lūdzies gabaliņu maizes. Muļķītis atdevis vecīšam visu. Dēls teicis: „Ēd vien, tētiņ, visu, es jau paēdu.”

Vecītis pateikdamies paņēmis maizi, bet par labo sirdi muļķītim iedevis mazu stabulīti. Ja stabulītē pūšot, tad tas, ko pūtējs vēloties, esot acumirklī klāt. Muļķītis pateicis paldies par stabulīti un sācis iet godīgi tālāk savu ceļu.

Otrā rītā muļķītis jau ātri bijis pie ķēniņa pils un klauvējis pie vārtiem. Iznākuši sulaiņi un prasījuši, ko gribot. Muļķītis atteicis, ka gribot izārstēt ķēniņa meitu. Labi, kalpi ielaiduši muļķīti pie ķēniņa. Ķēniņš prasījis, ko šis gribot. Tā un tā, esot atnesis slimajai meitai zelta ābolu un nu gribot princesi par sievu. Ķēniņš domājis, ka nu atkal kāds atnācis jokus dzīt, tāpēc gribējis jau muļķīti sviest cietumā, bet te uzreiz muļķītis iebāzis roku kabatā un izvilcis zelta ābolu, tā ka visa zāle uz reizi nospīdējusi. Nu bijuši ķēniņam lielu lielie prieki. Viņš paņēmis ābolu un tūliņ iegājis pie meitas. Kolīdz meita ieraudzījusi ābolu, tā tūliņ izkāpusi no gultas un bijusi vesela, tā ka nevarējis nemaz iedomāties, ka jel maz kādreiz slima bijusi. [..]
[Brīnumu pasakas 1966 : 435–437]

 ●

Vārds ābols izmantots latviešu tautas pasaku izlases nosaukumā Zelta ābols (sak. A. Jēgers, E. Marjutina; 1975).


Cilvēka radīšana

Kad Dievs bija radījis debesi, zemi, Ādamu un Ievu, tad viņš redzēja, ka vēl nepietiek cilvēku. Dievs paņēma sieku ābolu, pārgrieza katru uz pusēm un tos izkaisīja pa zemi, pārvērzdams par cilvēkiem un teikdams, lai katrs meklē otru pusi. Tā vēl šodien cilvēki meklē otru pusi. Tātad tie cilvēki, kas no viena ābola, dzīvo saticīgi, bet tie, kas nav no viena ābola, strīdas un pat plēšas.
[Sagatavots pēc: http://valoda.ailab.lv/]



Dziesma par miljons āboliem

Ābelei palika piecdesmit zaru,

Bet vienu nolauza…

Kurš nolauza?

Ne ābele to var pateikt,

Ne es to varu.

Nākamgad

Piecdesmit zaros būs ziedi,

Bet vienā – nebūs.

Nākamgad

Piecdesmit zaros āboli briedīs,

Bet vienā – nebūs.

Aiznākamgad, aizaiznākamgad…

Ne ābele to var saprast,

Ne es to varu –

Miljons ābolu viņš ir apēdis,

Tas, kurš nolauza zaru.

Kā viņam nesāp vēders! [Vācietis 2001 : 13]

 

Vecītis un ābelītes

Vecītis stādīja

Jaunas ābelītes,

Bērni jautāja:

Drīz būs āboļi?”

– „Pagaidat, bērniņi,

Deviņus ziedoņus,

Deviņas vasaras,

Desmito rudeni.”

„Veco tētiņ,

Vai sagaidīsi?”

– „Es nesagaidīšu,

Sagaidīs citi, –

Sagaidīs citi, –

Paldies sacīs.” [Rainis 1978 : 123]

 

Latvijas āboli

Top rudentiņš par paradīzi,

Un atkal kāda sieva dārzā

Zem ābeles ar Balto dzidro stāv

Un kārdina. Cik ābols caurspīdīgs –

Tam serdi cauri redz ar visām sēkliņām.

Cik sulots tas! Kas nezin,

Kā lūpas mizai maigi pieskaras,

Kā zobi auglī iecērtas

Un kā pa kodienam līdz pašai serdei…

O, grēkā krišana!

Tik latviska šai Kurzemītes dārzā

Kaut kur starp Ēdoli un Embūti.

Un Ādamam ir septiņ’ dēl’,

Un visi tajā auglī kodēji.

Un atkārtojas bībelstāsts jau kuro reiz

Ar Balto dzidro kādas sievas rokās

Jau dziļi rudenī.

Aizvien vēl Kurzemē.

Tik saldi vēl pirms izdzīšanas

Tur, – ārā pasaulē. [Gūtmanis 2007 : 311]

***

Jau izzīlētas ziedlapiņas

Un palaistas pa vējam, laiks

Jau briest par aizmetņiem un sulas

Dzīt joņiem cauri vasarai,

Lai ienākas tie augļi, kurus

Mēs izzīlējām, kaut nu spēt

Tos tādus kuslus, tādus zaļus

Līdz pilnbriedumam noturēt.

Ik sulas lāsi iztriekt cauri

Šiem raupjiem stumbriem, zari trīc

No tādas kaislas asinsrites.

Jau var to augli atpazīt

Par ābolu, kas Ievas rokās.

O, paradīzes laiks tik īss!

Vēl kusli aizmetnīši mokās,

Vēl ābolēni zaros trīs

Līdz pilnbriedumam, līdz noplūktpriekam,

Līdz iecirst zobus jau līdz tām

Šai kārdinošākā no augļiem –

Līdz tumši brūnām sēkliņām. [Gūtmanis 2007 : 272]

 

***

siežu iz gaņku – tī vāsai

parostai tī mizoju uobeļus

nikaidu gryutu dūmu

nikaidu osoru acīs

es vysu saprūtu

nūmizuošu uobeļu

atkūsšu mozeņu gobolu

i sasasuopēs munys torfa smogonys

es vysu saprūtu

gaidu sovu sīveņu

jei vēļ sādā – sauduos starp uobeļneicom kai oklys lass puorzvolī

ar godim taida namīreiguoka palikuse

Kungs tu zyni –

attīs jei nu sāda

atsasēss kluotyn maņ pi kreisuo placa

es jei tože kuorteigi nūmizošu uobeleiti

kotrs apēsim pa vīnam taidam

otkon nadagaidejuši spasa [Mileika 2012]

Uobeļa spāks

Voi tys kaids grāks,

Ka sorkonā uobelī īlykts

Augleibas spāks?

Tu uobeli apēd muti gordu,

Bet leidz dvēselei īvelc

Dzeiveibas smuordu.

Uobeļa sāklu zemē stuodi,

Lai saaug pret sauli

Zalta uobelis stuodi.

I kas nūraus vīnu uobeli

Spēs laimeigs byut

Šymā pasaulī.

Taids spēs arī cytim laimi dūt,

Juo jimā byus spāks

Un myusu zemeites gūds.

Soku es jiusim – tys nav nikaids grāks –

Sorkonā uobelī īlykts

Zemes un dabasu spāks. [Vanadziņa 2009]


Biezā piparkūka sagriezta gabalos un skaisti salikta uz liela šķīvja. Brūni spīdīga ar zeltaini apcepušām mandeļu puķītēm. Meitenes noliecas pār šķīvi un dziļi ieelpo: smarža neizturami garda. Un Mudītes mammas kliņģeris glīti sagriezts uz otra šķīvja. Un bļoda ar sārtvaidzīgiem sīpoliņiem, visgardākajiem ziemas āboliem no Mildas mājām. To visu nesīs iekšā, kad falšais zaķis būs apēsts. Ej nu sagaidi! [Belševica 1996 : 157]

Lieta bija tā, ka ābolu krievs vakar ņēma no kokiem beidzamos augļus un naktī taisījās braukt pavisam projām. Kamēr krievs bija dārzā, neviens – bez dārznieka, lielkunga un citiem tās sugas ļaudīm – nedrīkstēja tur iet. It īpaši puikas ne. Ja daudz, varēja tikai, pie sētas piespiedies, noskatīties lielajos, sarkanajos ābolos. [..]

Iekšpusē pie sētas puikas atrada garās maikstis, krustiski iešķeltiem galiem. Tās krievs lietoja ābolu noņemšanai, kas auga galotnēs, jo kociņi bija vēl jauni, ne visai augsti un trepju gandrīz nevajadzēja.

Kaut gan krievs bij acīgs, tomēr ik gadus viņam atlika lapās paslēpusies laba tiesa ābolu, mazākais, tik daudz, ka Jancis varēja krietni saēsties. Tā tas bija arī tagad. Sākumā gan izskatījās, it kā koki būtu pavisam tukši – lapas vien. Bet puisēniem, ābeles vērīgāk papētot, parādījās drīz galotnē, drīz pazarē pa ābolam. Brīžam tie bija lieli un caurspīdīgi sārti kā magoņu lapas. Tad abiem puisēniem bija lieli prieki un gaviles. [..]

Apstaigājuši dārzu un krietnu pulku ābolu sameklējuši, puisēni nosēdās pakalniņā, netālu no zediņu sētas.

Jancis izvilka pirmo no lielajiem un teica:

– Nu, Marč, vai zini, kas šitas? Ja uzmanīsi, dabūsi pusi.

– Tas ir… tas ir – buldurspers! – Marčs minēja uz labu laimi, kam visas ābolu šķirnes, kādas vien Jancis šorīt rādīja, bij pavisam sajukušas galvā.

– Buldurs jau piķieris un nemaz nemāk spert, – Jancis smējās. – Bors-do-fers jāsaka, – viņš pārlaboja.

– Par ko?

– Nu tāpēc, ka tā pareizi!

– Nē! Es gribēju prasīt – par ko viņu tā sauc?

– Par ko tevi sauc Marču? Tāpat ābolu. Bet tu neuzminēji – tas ananass. Tagad tava puse pagalam.

– Hm! Vai domā, ka man tāda nav? – Marčs teica un izvilka tikpat lielu no savas kabatas.

– Tā tev vienam nav brīv ēst. Prasi vien, kā viņu sauc, – tūliņ pateikšu!

– Jā, tu jau vari teikt, kā gribi, – Marčs atzina savu vājo pusi, bet ābolā kost tomēr neuzdrošinājās.

– Nav vis! Ja netici, prasi papam – tad redzēsi!

Pēdējos vārdus Jancis runājā tādā nopietnībā un pārliecībā, ka Marča domas dabūja pavisam savādu virzienu.

Ko Jancis īsti gribēja teikt? Vai ka āboli pieder viņam vien? Varbūt viņam tagad žēl, ka Marču ņēmis līdz?

Nu, ja tā, Marčam viņu arī nav nemaz vajadzīgs – lai ēd vesels!

Un, Jancī nemaz neskatīdamies, Marčs izstiepa roku ar ābolu un teica – pēc iespējas mierīgi:

– Še! Man tad viņu arī nav nemaz vajadzīgs!…

Jancis ieplēta tikai acis aiz brīnumiem.

– Bet, Marč! Kas tad tev? Es tāpat – pa jokam, un viņš jau nezin ko sāk domāt! Tie tak visi tavi, un tu vari ar viņiem darīt, ko gribi! Es tik gribēju tev dot pusi no savējā, bet, kad tu tāds būsi, nākamreiz nemaz neņemšu līdzi…

Un tiešām, Jancis pārgrieza lielo ananasu un sniedza Marčam pusi.

Tas paskatījās draugam acīs, nosarka, paņēma sniegto pusi un sacīja:

– Es… es… tāpat vien – domāju… – un tad koda ābolā. Kad tas bija gandrīz jau galā, Marčs ātri iesaucās:

– Un nu manu uz pusēm!

Jancis bija ar mieru, un puisēni garšīgiem kumosiem sāka tiesāt pārējos.

Tikmēr arī citi muižas bērni bija sacēlušies. Vesels bars gan lielāku, gan tīri mazu devās tikko dārzam garām piekrastē.

Ieraudzījuši Janci un Marču un ne vairs krievu dārzā sēžam, visi palika pēkšņi stāvam.

Bet galdnieka Anna, lielākā, pienāca sētai gluži klāt un sacīja, stādaigus (zediņus) pašķirdama un visā sievieša ziņkārībā dārzā lūkodamās:

– Janci! Dod mums ar ābolus! [..]

Jancis piecēlās.

Bet arī šoreiz viņam ir prātā nenāca Annai dot ābolu.

– Kas noķers, tam būs! – viņš uzkliedza un iemeta ābolu bara vidū.

Bērni līdz ar Annu sakrita gubā. Iesākās liela kņada. No visa pūļa varēja redzēt tikai rokas un kājas, kas drīz izšāvās, drīz pazuda putekļu mākonī. Jancim ar Marču bija lieli smiekli par sirdīgo sacīksti.

Piepeši no pulka atdalījās neliels puika un laidās, ko nagi nesa, pakrastē.

Tas bija Brenčuks, Annas brālis.

Cik varēja manīt, ābols bija viņam rokā.

Apskatījusies Anna metās brālim pakaļ, laikam lai nenokavētu savu tiesu noprasīt.

Tiklīdz Brenčuks bija atdalījies, viss mudžeklis izšķīrās pats no sevis. Bērni nostājās katrs atsevišķi, un dažs pūta vaļā, ka skanēja vien.

Moderītes Dārtēns skatījās šķībi kalēja Ješkā, taustīja galvu un raudāja, ka plīkšķēja vien; kučiera Andris arī reizēm greizi paraudzījās tai pašā Ješkā, taustīja sānus un stabulēja tik bēdīgi, it kā Dievs viņu vienu pašu būtu pametis grēku plūdu briesmās.

Tikai Ješka neskatījās nevienā, bet noliecies pārraudzīja nopietni kāju pirkstus, pie tam kaut ko klusām murminādams.

Citi pūlējās katrs savā nodabā pēc sirds patikas.

– Dārtēn, klausies! Kāpēc tu raudi? – Jancis prasīja.

– Jā… man jau Ješkis izplūca visus matus! – prasītā atbildēja dusmīgi.

– Še! Neraudi vairs – gan ataugs, – Jancis mierināja un aizsvieda Dārtēnam skaistu, apaļu sīpoliņu. Meitenei tūliņ aizmirsās sāpes, bet Andris uzpūta tūliņ veselu lēcienu augstāk.

– Un tev, Andri? – Jancis jautāja tālāk.

– Ješka man ielauza ri-hi-i-bu!… – tas vaimanāja.

– Še tev ar – gan būs vesela! – Jancis atkal teica un pārsvieda sētai otru ābolu.

Un re – riba tiešām tūliņ tika vesela!

– Un tu, Ješka? – Jancis iesāka.

– Pagāni! – Ješka teica īsi un skaidri. – Paši gribēja man vai pirkstus atlauzt un nu vēl sūdz! Bet es jums gan!…

– Paliec nu mierā, Ješka! – Jancis labināja iekarsušo.

– Še tev ar! – un Jancis pārlaida atkal ābolu pār sētu.

Ješka tūliņ kļuva lēns kā jērs.

Un tā katrs dabūja savu tiesu.

Kad Jancim vairs ābolu nebija, Marčs deva savus, kamēr pilnīgs miers un vienprātība bija atkal jautrajā pulciņā. [Valdis 1992 : 128–131]


MARIJA. Kā viņš tevi uzrunāja?

AUCE. Ak, ko tur nu!

MARIJA. Pastāsti, es to gribētu zināt!

AUCE (kaunīgi smīnēdama). Nudie, es vairs lāgā neatminos!

MARIJA. Ko nu runā! Stāsti nu, stāsti!

AUCE. Nudie, es nezinu, kā lai to izstāstu… Tas bij īsi priekš Bērtuļa tirga. Laikam pēdīgā svētdiena priekš Bērtuļa. Man bij ganu diena. Es biju ielaiduse pļavā, lopi atālā mierīgi ēda – pate pļavmalā pie kaudzes sēdēju un šuvu. Te man uzreiz kaut kas – būks! – iekrīt klēpī… Viens ābols… Es tūliņ zināju, kas tas sviedējs, bet šuvu vien tālāk. Te – būks! – otrs ābolsŪja, es smejos, vai nu jau ābolu lietus sāk līt! Jāprasa Vanagu Pēteram, vai viņpus kaudzes ar tāds debesis uznācis!… Te Pičuks klāt un saka, lai neniekojoties, es gan esot zinājuse, ka šis tas esot. Bet es palieku pie Vanagu Pētera un sāku to vienu ābolu tiesāt. Lai šim arī dodot ko nokost. Es dodu arī, šis nokož un saķer manu roku, un nelaiž un nelaiž tās vairs vaļā. Un nu sāk runāt, ka es šim patīkot, un tā un tā, un prasa – – – vai Dieviņ, es to nemaz nemāku izstāstīt! [Blaumanis 1997 : 419]



Iecienītākās ābolu šķirnes Latvijā. Kas par tām jāzina?

Daba jau iesārtojas rudenīga un smaržo pēc āboliem. Kuras ābelītes būtu piemērotas Latvijas klimatiskajiem apstākļiem? Tiec nu gudrs, jo dārzu atrašanās vietas ir dažādas. Visgaršīgākās no universālajām šķirnēm, kas derētu daudziem dārziem, žurnālā Mājas Viesis iesaka SIA Pūres dārzkopības pētījumu centra speciāliste Inese Drudze.

Agrās vasaras šķirnes ir Korta un Sarkanais cukuriņš. Korta – lielaugļaināka un pret vēzi daudzkārt izturīgāka bumbierābeles aizvietotāja. Mīkstums salds, ar bumbieru aromātu. Ļoti ražīga šķirne. Sarkanais cukuriņš – nelieli, ļoti saldi sarkani āboli. Ienākas pirms ‘Baltā dzidrā. Mazliet vēlākas vasaras šķirnes ir Roberts, Agra. Roberts – vidēji lieli tumši sarkani saldskābi vasaras āboli ar iesārtu mīkstumu, ēdami visu augustu. Viena no retajām vasaras šķirnēm, kas ir izturīga pret kraupi. Agra – vēla vasaras šķirne ar augļiem, ko var uzglabāt mēnesi. Āboli tumši sarkani, ar stingru, saldskābu mīkstumu. Ļoti ražīga šķirne.

Rudens un agras ziemas šķirnes ir Merrigold, Auksis, Eksotika, Dace, Sapnis, Kerr. Merrigold’ ienākas septembrī, var gatavināt un ēst no koka, var arī likt augļu pagrabā. Āboli vidēji lieli, koši dzelteni, ļoti aromātiski, saldi, ar banānu garšu. Auksis – šī šķirne ir ļoti stabila, āboli vidēji lieli, dzelteni ar rozā sārtumu, var būt arī aprūsināti. Mīkstums sulīgs, kraukšķīgs, saldskābs, ļoti garšīgs. Var septembrī ļaut ienākties kokā un lietot uzreiz, bet var arī novākt tehniskajā gatavībā un glabāt vēsā pagrabā līdz pat aprīlim.

Eksotika – sevišķi skaisti, tumši sarkani, mirdzoši āboli. Mīkstums balts ar rozā dzīslām un sārtumu zem mizas, salds ar vāju skābumiņu, ļoti garšīgs.

Dace – ļoti ražīga šķirne. Āboli vidēji lieli, sarkani ar lieliem gaišiem punktiem. Mīkstums sulīgs, saldskābs, gards, augļi izturīgi pret biršanu. Lietojami no septembra beigām līdz decembrim.

Sapnis – augļi vidēji lieli, sārti svītraini, ļoti saldi ar nelielu skābumiņu, teicamu garšu. Āboli lietojami no septembra beigām līdz novembrim.

Kerr – viena no garšīgākajām un ražīgākajām paradīzes ābelēm. Āboli sīki, tumši sarkani, saldskābi ar mandeļu aromātu. Var viegli novākt, nopurinot no zariem. Sula, ievārījumi un kompoti iekrāsojas tumši rozā.

Belorusskoje Sladkoje ir ziemas šķirne – līdz janvārim vai februārim glabājami saldie āboli, kas atšķirībā no citām saldajām šķirnēm labi saglabā sulīgumu un kraukšķīgumu. Āboli lieli, tumši sarkani.

Lai uzņemtu pēc iespējas vairāk šķiedrvielu, āboli jāēd ar visu mizu. Jo vairāk ābols tiek apstrādāts, jo mazāk paliek šķiedrvielu.
[Sagatavots pēc: Tiļļa: http://www.delfi.lv/]


Ābols, it īpaši sarkans, daudzās kultūrās simbolizē mīlestību un auglību, ir arī Veneras kā mīlestības un iekāres paudējas emblēma. Tā apaļā forma tiek saistīta ar mūžību un zemi. Ābols bieži tiek izmantots kā mīlas, laulības, pavasara, jaunības, auglības, ilga mūža un nemirstības simbols.

Grieķu, skandināvu un ķeltu mitoloģijā ābols ir brīnumains dievu ēdiens.

Ābols ir kļuvis arī zināšanu pozitīvās un negatīvās nozīmes simbolu, jo Ieva to noplūca no laba un ļauna atzīšanas koka, bet kristietībā tas simbolizē kārdinājumu. Kaut gan Pirmajā Mozus grāmatā nav minēts augļa nosaukums, tomēr Svēto Rakstu skaidrojumos tiek uzskatīts, ka tieši ābola dēļ Ieva un Ādams krita kārdinājumā. Uzskats par ābolu kā aizliegto augli izveidojies tikai viduslaikos, iespējams, pamatojoties uz sengrieķu leģendu par Hēraklu, kura viens no varoņdarbiem ir hesperīdu apsargāto zelta ābolu nozagšana no dārza centrā augošā Dzīvības koka. Hesperīdu zelta āboli ir nemirstības simbols.

Mākslā ābols pērtiķa vai čūskas mutē simbolizē sākotnējo grēku, bet Jēzus Kristus, kurš tur rokā ābolu vai sniedzas pēc tā, ir Pestītāja simbols. Jēzus bērniņam rokā esošs ābols simbolizē cilvēces glābšanu un atpestīšanu, bet kā Jaunavas Marijas atribūts tas nozīmē grēku izpirkšanu.

Hermeneitikā, uzsverot ābola vidus šķērsgriezuma piecstūra apveidu, šis auglis ir zināšanu simbols.

Ķīnā ābols simbolizē mieru, bet ābeles ziedi – skaistumu.
[Sagatavots pēc: Brūsa-Mitforda 2005; HVS 1994]



Ansis Artums Klusā daba ar āboliem.

Ģederts Eliass Klusā daba ar ābolu grozu.

Ģederts Eliass Klusā daba ar ziediem.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

Ģederts Eliass Zīlēnu istabā.
[Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs: www.jvmm.lv]

Maija Eliase Ābolu novākšana.

Olita Gulbe Ābolu studija.

Oļģerts Jaunarājs Klusā daba ar āboliem un krūzi.

Vitālijs Kalvāns Meitene ar ābolu.

Imants Lancmanis Pašportrets pie ābolu vainaga. 

Ludmila Meilerte Klusā daba ar āboliem.

Ādolfs Melnārs Klusā daba ar āboliem.

Česlavs Močuļskis Puķes un āboli.

Jānis Rikmanis Ābolu mizotāja.

Jēkabs Spriņģis Klusā daba ar āboliem.

Inese Sudare Āboli.

Leo Svemps Klusā daba ar āboliem.

Liena Baklāne Klusā daba ar āboliem.


Balva Sieviete dizainā un arhitektūrā”

2007. gada 21. septembrī Sanktpēterburgā tika prezentēta un pirmo reizi pasniegta starptautiskā balva Sieviete dizainā un arhitektūrā. To ieguva arhitekte, projektēšanas biroja Graf X vadītāja Ruta Krūskopa un Pēterburgas arhitekte Lidija Uhova.

Balvas Sieviete dizainā un arhitektūrā simbolu – bronzā atlietu ābolu – izveidojusi tēlniece un būvuzņēmēja Regīna Deičmane. Dizaineres izvēlētais tēls jau no cilvēces pirmsākumiem bijis sievietes būtības – mājas, ģimenes, mīlestības un telpas radītāja – atribūts.

Ideja par šādas balvas izveidošanu nāca no mūsu organizācijas Latvijas nodaļas, kas tikai šogad sāka savu darbību Latvijā, komentē FCEM (Les Femmes Chefs d’Entreprises Mondiales / The worldwide network of women entrepreneurs) Pēterburgas viceprezidente Ludmila Čubačuka.

1945. gadā Francijā Apvienoto Nāciju Organizācijas paspārnē tika nodibināta Pasaules sieviešu uzņēmēju asociācija. Organizācijas mērķis ir attīstīt sieviešu uzņēmējdarbību visā pasaulē un nostiprināt nacionālās sieviešu uzņēmēju apvienības kā solidaritātes un miera zīmi bez politiskiem un reliģioziem ierobežojumiem.
[Sagatavots pēc: http://financenet.tvnet.lv/]

Maija Turka Zelta ābols. Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas galvenā balva, kas tiek piešķirta konkursa Zelta ābele uzvarētājiem.



Spēlfilma Ābols upē (1974). Scenārija autors un režisors Aivars Freimanis, operators Dāvis Sīmanis, komponists Pēteris Plakidis. Lomās Akvelīna Līvmane, Ivars Kalniņš.

Filma iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.

Neparasts gadījums Latvijas kino vēsturē – dokumentālā vidē uzņemta spēlfilma, iespējami maz iejaucoties īstās dzīves norisēs, vairumā gadījumu tās tikai provocējot, ne inscenējot. Rezultātā – patiesa un nevainīgi tīra laikmeta skice, kas nevis atdarinājusi, bet patstāvīgu meklējumu ceļā nonākusi sava laika pasaules kino avangardā.

Filma tapusi kā radošais eksperiments, improvizācija, kas atvasināta no režisora ieceres izveidot dokumentālo filmu par kādu no Daugavas salām, tās cilvēkiem un viņu dzīvi, kas rit turpat blakus lielpilsētas ritmiem. 1971. gadā tika nolemts īstenot ideju par Aivara Freimaņa dokumentālās filmas „Upe” uzņemšanu; no tās vēlāk arī izauga” Ābols upē”. Kaut arī darbs tika sākts, kolekcionējot Zaķusalas ikdienas norises un faktūras, pamazām autoriem radās vēlme šajā dokumentālajā vērojumā iestrādāt fiktīvus” tēlus – profesionālu aktieru tēlotus varoņus, kuriem vienlaikus vajadzēja saglabāt savu anonimitāti. Šim mērķim izraudzījās iesācējus – Akvelīnu Līvmani un Ivaru Kalniņu, kuri bija apguvuši profesijas pamatus Tautas kinoaktieru studijā un gatavojās iestājpārbaudījumiem Dailes teātra 5. studijā. Anitas un Jankas lomas, kur iejutās Līvmane un Kalniņš, nebija uz papīra uzrakstītas – aktieriem nebija iepriekš sacerēta teksta, un tas pavēra ceļu nemitīgai improvizācijai.

Laikā, kad tapa Ābols upē”, pasaules kino terminoloģijā vēl nebija radīts jēdziens mockymentary – tātad viltus dokumentālā” filma, kurā šķietama dokumentālā realitāte tiek radīta, izmantojot spēlfilmas un inscenējuma paņēmienus. Šis jēdziens precīzi atbilst filmas Ābols upei” mākslinieciskajai nosacītībai.

1971. gadā filmu vajadzēja pabeigt, taču darbs pie filmas tika pārtraukts arī tādēļ, ka autori filmas materiāla uzņemšanā jau bija visai tālu novirzījušies no atbildīgo instanču akceptētās dokumentālās filmas ieceres. Freimaņa filmai par publiski pamanītu faktu ļāva kļūt cita režisora radošā traģēdija – 1974. gadā tika aizliegts un iznīcināts Rolanda Kalniņa filmas Piejūras klimats” materiāls; Rīgas kinostudijai pietrūka spēlfilmu „plāna vienību”, Freimanis un komanda varēja ķerties pie puspabeigtās filmas materiāla, piefilmējot epizodes, kurās jaunieši Anita un Janka satiekas kādu laiku pēc šķiršanās. Tieši šīs epizodes ar uzspēlēto melodramatismu ir jau par spēlfilmu pozicionētās Ābols upē” trauslākais posms, gluži tāpat kā aizkadra balss, kas forsēti komentē gan jauniešu izjūtas, gan ekrāna norises.

Tomēr filma Ābols upē” – kā mēģinājums sintezēt dokumentālās un aktierfilmas principu – ir unikāls latviešu kino, gluži tāpat kā tās vizuālā stilistika – rokas kameras izmantojums, sulīgais attēla gleznieciskums, arī poētiskais divdesmitā gadsimta 70. gadu sākuma Zaķusalas, Rīgas tēls.
[Sagatavots pēc: Rietuma: http://kulturaskanons.lv/]


Dziesma Ābols. G. Rača vārdi, R. Paula mūzika, izpilda K. Zaharova.

Dziesma Nepiesauc mani vēl. A. Rancānes vārdi, R. Paula mūzika, izpilda Igo.


Acs ābols

Cilvēka acs ābols ir pāra orgāns ar gandrīz sfērisku formu, tā diametrs vidēji ir 24 mm. Acs ābols atrodas galvaskausa acs dobumā jeb orbītā. Acs ābolam izšķir trīs apvalkus, kas pēc būtības ir ļoti atšķirīgi: ārējais – šķiedrainais apvalks, vidējais – asinsvadu apvalks, iekšējais – tīklene.

Acs ābolu aizpilda stiklveida ķermenis, lēca un acs iekšējais šķidrums.

Šķiedrainais acs ābola apvalks sastāv no divām daļām – cīpslenes jeb sklēras, kuras blīvā un stingrā struktūra palīdz veidot un noturēt acs formu, pilda aizsargfunkciju, aiztur gaismu, un caurspīdīgās radzenes, kuras gludā un izliektā virsma nodrošina gaismas iekļūšanu acī un staru laušanu. Cīpslene ir acs ābola ārējais apvalks, ko bieži sauc par acs baltumu.

Acs ābola vidējam jeb asinsvadu apvalkam izšķir trīs daļas: dzīsleni, varavīksneni un stareni.

Tīklene ir acs ābola iekšējais apvalks, kas izklāj aci no iekšpuses. Tīklene pie pārējām acs daļām ir nostiprināta tikai dažās vietās. Savā vietā to notur acs iekšējais spiediens. Tīklene uztver gaismu un rada impulsus, kas pa redzes nervu tiek nosūtīti uz smadzenēm un pārveidoti par attēlu.
[Sagatavots pēc: PME 1984 : 10–11]

Āboli – gardie veselības sargi

Ābolam pieder gan pasaulē populārākā, gan vissenākā kultivētā augļa tituls. Gadā uz mūsu planētas novāc vairāk nekā 50 miljonus tonnu ābolu, ko ražo apmēram 75 000 šķirņu ābeles. Augļi iepriecina ar lielu krāsu un garšu dažādību, tie piemēroti svaigam patēriņam, kulinārijas vajadzībām, sidra gatavošanai.

Āboli minēti leģendās, pasakās un teikās, bet ceļotāji, kas nonāca svešās zemēs un ieraudzīja nepazīstamus augļus, tos bieži uzskatīja par āboliem, piemēram, tomāti tika nosaukti par trakuma āboliem, ananāsi – par priežu āboliem, bet apelsīni – par Ķīnas āboliem. Pirmie, protams, bija mežāboli – sīki un skābi. Uzskata, ka mežābeles dzimtene ir Viduseiropa un Vidusāzija.

Arheologi ir atraduši pierādījumus tam, ka āboli lietoti uzturā jau akmens laikmetā. Ābele, domājams, ir senākais kultivētais koks pasaulē. Daži vēsturnieki uzskata, ka pirmie, kas audzējuši un sākuši kultivēt ābeles, ir romieši.

13. gs. pirms Kristus Ēģiptes faraons Ramzess II Lielais pavēlēja ābolus kultivēt Nīlas ielejā. 1. gs. beigās Reinas ielejā audzēja aptuveni 35 dažādas ābolu šķirnes. Kad 16. gadsimtā Ziemeļamerikā ieradās angļu kolonisti, tie atrada tikai mežābolus. Viņi arī pamanīja, ka ābolu raža ir ļoti maza, jo tur bija maz bišu. Tāpēc 1622. gada sākumā viņi pasūtīja ābeļu spraudeņus, sēklas un bišu stropus no Anglijas. Kad sūtījums ieradās, angļu kolonisti nekavējoties sāka veidot ābeļu dārzus.

Bez ievērības nepalika arī labums, ko āboli dod veselībai. Tautas medicīnā tos izmantoja, lai uzlabotu gremošanu, ārstētu podagru, žultsakmeņus, arī bezmiegu, nervozitāti, saaukstēšanos, spēku izsīkumu un citas kaites, novērstu aizcietējumus. Vēlāk tika izpētīts, ka āboli satur dažādus mūsu organismam vajadzīgus vitamīnus un minerālvielas. Lai gan C vitamīna saturs nav pats lielākais, ābolos ir daudz citu antioksidantu. Interesanti, ka neviena uzturviela ābolos nav atrodama lielā daudzumā, taču acīmredzot tās visas kopā veido ļoti harmonisku salikumu, kas padara ābolu par patiesi veselīgu augli. Angļu valodā ir izplatīta paruna, kas esot radusies 19. gadsimtā: an apple a day keeps the doctor away, tas ir, ja katru dienu apēdīsi pa ābolam, nebūs jāiet pie ārsta.

Āboli palīdz samazināt holesterīna līmeni asinīs, atvieglo cīņu ar lieko svaru un noder vairāku vēža veidu profilaksei. Vēlams ēst ābolus ar visu mizu, jo tieši pie mizas ir vairāk C vitamīna (līdz 15 reizēm vairāk nekā pie serdes). Ievestajiem āboliem miziņu tomēr labāk notīrīt, jo tos mēdz apstrādāt ar pesticīdiem un vaskot. Viens vidēja lieluma (ap 150 gramu) ābols nodrošina piecus gramus šķiedrvielu. Jo vairāk ābols tiek apstrādāts, jo mazāks kļūst šķiedrvielu saturs. Četras ābolu sēklas satur joda devu, ko organismam nepieciešams uzņemt dienas laikā. Āboli ir lieliski čipsu, konfekšu un citu našķu aizstājēji, un ar tiem var mieloties, neuztraucoties par pieņemšanos svarā. Ābolu sula īpaši ieteicama garīgas slodzes laikā.

Ābolus plaši izmanto kulinārijā. Saldajiem ēdieniem un dzērieniem, plātsmaizēm un kūkām āboli piešķir galveno akcentu, savukārt salātos, gaļas un zivju ēdienos nodrošina svaigu un vienlaikus pikantu garšas niansi. Ja gadījusies laba ābolu raža, top ievārījumi, kompoti, pastilas, žāvēti āboli, arī miziņas var izkaltēt tējai.

Lai sagriezti āboli nekļūtu brūni, tos viegli ieberzē ar citrona šķēlīti, var arī apslacināt ar citrusaugļu vai ananasu sulu. Uz īsu brīdi palīdz arī iegremdēšana aukstā ūdenī.

Svaigus ābolus pasniegšanai var sagriezt šķēlītēs, griezuma vietas viegli pārkaisīt ar cukuru un uzslacināt nedaudz ruma, tad saspiest šķēlītes kopā un tā atstāt līdz likšanai galdā.

Ābolus ieteicams ēst arī pēc tam, kad ir nobaudīti trekni ēdieni, lai palīdzētu tos labāk sagremot.

Āboli ir bagāti ar pektīnvielām un balastvielām, kuras uzglabājot nezūd.

C vitamīna saturs dažādās šķirnēs ir stipri atšķirīgs. Antonovkas ābolā, kas sver 100 g, ir ap 36 mg C vitamīna, bet subptropu klimatā augušajos ābolos C vitamīna saturs nepārsniedz 5 mg/100 g.

Āboli satur:

  • pektīnvielas, kas labvēlīgi ietekmē gremošanu, uzsūc toksiskās vielas un izvada tās no organisma;
  • kāliju, kam ir liela nozīme ūdens apmaiņas normalizācijā un sirds darbības uzturēšanā;
  • C vitamīnu, kuru pamatoti var saukt par imunitātes sargu;
  • fitoncīdu, kas palīdz slimību profilaksē un cīņā pret mikrobiem;
  • šķiedrvielas, kas izvada no organisma toksīnus un uzlabo zarnu mikrofloru, pazemina holesterīna līmeni asinīs, samazina zobu kariesa risku, palīdz izvairīties no kancerogēno vielu iedarbības un regulē liekā svara problēmas;
  • organiskās vielas, kas piedalās daudzos vielmaiņas procesos, stimulē gremošanas orgānu darbību.

Saldo šķirņu āboli, termiski apstrādājot, labāk turas kopā, tādēļ tos vēlams izmantot ēdienos, kur āboliem jāsaglabājas veseliem (karamelizētiem, pildītiem, ceptiem u. c.). Skābie āboli ātrāk izšķīst, tāpēc tie piemēroti biezenim, sambukam, suflē, debesmannai u. c. Garšīgu ābolu biezeni var iegūt, ja tos veselus izcep cepeškrāsnī un pēc tam izberž caur sietu. Apēst ābolu no uzturvērtības viedokļa ir labāk nekā izdzert glāzi ābolu sulas, jo sulā ir mazāk balastvielu un polifenolu. Nedzidrās ābolu sulas ir veselīgākas par dzidrajām, jo tajās ir vairāk flavonoīdu.

Lielums nav noteicošais ābolu kvalitātes rādītājs – apliecina ikviens, kuram garšo sīpoliņi un cukuriņi, tomēr dārzkopji reizēm cenšas izaudzēt milzu ābolus, un tas arī izdodas: Ginesa rekordu grāmatā reģistrētais lielākais ābols, kurš izauga 2005. gadā Japānā, svēra 1,849 kg.

Ābolus glabā vēsā pagrabā vai ledusskapja augļu un dārzeņu nodalījumā. Glabājamos ābolus nevajag mazgāt, var vienīgi viegli noslaucīt. Āboli ledusskapī stāv ilgāk, ja tos ieliek plastmasas maisiņos ar caurumiņiem. Glabāšanā noliktie āboli laiku pa laikam jāpārskata un jāizmet bojātie, jo tie veicina arī pārējo augļu bojāšanos.

Lai saņemtu visas ābolos esošās vērtīgās vielas, kas pozitīvi ietekmē veselību, nepieciešams apēst vismaz vienu ābolu dienā.
[Sagatavots pēc: Zonne: http://nra.lv/]

Biedrības Izglītības un inovāciju attīstības centrs (IIAC) zīmols

Biedrības Izglītības un inovāciju attīstības centrs (IIAC) zīmols ir ābols.

Ābols simboliski ir mūsu intuitīvā tiekšanās pēc harmonijas un saskaņas savstarpējo attiecību jomās. Saliekamattēla elementi, kas veido ābola formu, ir atgādinājums, ka veselumu veido detaļas, kas katra atsevišķi ir īpaši nozīmīga un papildina cita citu veseluma kontekstā.

Logo ābols telpiskā un apaļā forma ir mūsdienīga un dinamiska, to veido saliekamattēla elementi, kas  kalpo par modernu akcentu.
[Sagatavots pēc: http://www.iiac.lv/]

Daugavpils Universitāte pasniedz Hesperīdu zelta ābolus

Kopš 2008. gada marta Daugavpils Universitātē katru gadu notiek Studentu padomes gada balvas pasniegšanas ceremonija. Universitātes studenti, darbinieki un draugi tiek apbalvoti par ieguldījumu universitātes attīstībā un popularizēšanā, pasniedzot viņiem goda rakstus un Hesperīdu zelta ābolus, kuri ir zināšanu un mūžīgās jaunības simbols.
[Sagatavots pēc: http://du.lv/]

Ar ābolu saistīti dažādi nostāsti un leģendas

Visi zina stāstu par to, kā Ieva iekodās aizliegtajā auglī ābolā un tādējādi nolēma cilvēkus ciešanām zemes virsū. Bet Bībelē nav minēta nedz ābele, nedz āboli.
[Sagatavots pēc: http://www.bibele.lv/]

Cits plaši pazīstams stāsts ir par Īzaku Ņūtonu, kurš, pārdomās iegrimis, sēdējis zem ābeles. Pēkšņi viņam uz galvas uzkritis ābols (bet varbūt tikai nokrita zemē). Izcilais zinātnieks sācis domāt, kāpēc ābols krīt vertikālā virzienā uz zemes centru, kāds spēks to pievelk. Tā kā jau ilgu laiku zinātnieka domas saistījis jautājums par spēku, kas planētām liek riņķot ap sauli, tad ābola nejaušais kritiens ļāvis formulēt vispasaules gravitācijas likumu.

1687. gadā iznāca slavenais Ņūtona darbs Dabas filozofijas matemātiskie principi, kurā viņš pierādīja, ka debess ķermeņu kustības notiek pēc vispasaules gravitācijas likuma, kas ir universāls. Šajā grāmatā formulēti arī trīs mehānikas pamatlikumi (Ņūtona likumi), pirmoreiz definēts masas jēdziens.

Īzaks Ņūtons par krītošā ābola nozīmi gravitācijas likuma atklāšanā it kā esot stāstījis savam laikabiedram Hekelejam. Citi avoti vēsta, ka atgadījumu par Ņūtonu un ābolu esot aprakstījis Fransuā Voltērs, kuram to savukārt atklājusi kāda Ņūtona radiniece. Pats Īzaks Ņūtons par ābolu nekad nekur neesot neko rakstījis. Kas to zina, kā bija patiesībā, bet svarīgākais jau ir tas, ka Ņūtons atklāja gravitācijas likumu.

Ar antīko literatūru un sengrieķu mītiem saistīts teiciens strīdus ābols.

No sengrieķu mitoloģijas un literatūras zinām, ka ap 13.–12. gs. pirms Kristus Mazāzijas pilsētā Trojā, kas atradās pie Dardaneļu jūras šauruma, izcēlās nežēlīgs karš, kas ilga desmit gadus.

Trīs dievietes – Hēra, Afrodīte un Atēna – sastrīdējās par ābolu, kas pienācās visskaistākajai. Ābolu dievietēm bija iedevusi Erida, atriebdamās par to, ka netika ielūgta uz Pereja un Fetīdas kāzām. Zevs, vēlēdamies izšķirt dieviešu strīdu, lika aizvest viņas uz Idas kalnu Troādā, kur jaunais Parīds – Trojas valdnieka Priama dēls – ganīja lopus. Parīds noslēdza darījumu ar mīlas dievieti Afrodīti un par visskaistāko atzina viņu. Balvā par šo izvēli jauneklis saņēma Afrodītes atļauju nolaupīt skaistāko zemes sievieti – Mikēnu valdnieka Agamemnona brāļa Spartas valdnieka Menelāja sievu Helenu. Pēc Helenas nolaupīšanas ahaji devās karagājienā uz Troju, lai viņu atbrīvotu. Trojas kara laikā Parīds nogalināja Ahileju, iešaujot bultu viņa papēdī. Kad Trojas kara varonis Ahilejs vēl bija bērns, viņa māte dieviete izpeldināja zēnu pazemes upē, tā padarīdama viņu neievainojamu. Ievainojams bija tikai papēdis, aiz kura māte zēnu turēja (Ahileja papēdis).

Zinātnieki uzskata, ka Trojas karš noticis ap 1200. gadu pirms Kristus, ja vispār ir noticis.
[Sagatavots pēc: Mitoloģijas enciklopēdija I 1993 : 244]

Kopš 1993. gada Latvijas Grāmatizdevēju asociācija rīko konkursu Zelta ābele, kura galveno balvu Zelta ābolu (ābols koka kastītē) veidojusi Maija Turka. Konkursa Zelta ābele uzdevums ir apzināt gada labākos Latvijas izdevumus dažādās jomās, vērtēt jaunākos sasniegumus – tradīciju ietekmi, jauninājumus un attīstības tendences kopumā –, veicināt Latvijas grāmatu izdošanas kultūras un grāmatu mākslas attīstību un izteikt atzinību veiksmīgākajiem grāmatu veidotājiem, veicināt sabiedrības izpratni par grāmatu kā būtisku kultūras sastāvdaļu.
[Sagatavots pēc: http://www.gramatizdeveji.lv/]

Kārlis Īle – viens no pieciem pasaules labākajiem smilšu skulptūru tēlniekiem

Amerikas Savienotajās Valstīs Ņūdžersijas štata Atlantiksitijā 2013. gada jūnija beigās notika Pasaules čempionāts smilšu skulptūru veidošanā, kura laikā 540 tonnas smilšu pārtapa brīnumainos mākslas darbos. Starptautiska žūrija izvērtēja tēlnieku veikumu, un latviešu tēlnieks, Jelgavas Starptautisko ledus un smilšu skulptūru festivālu mākslinieciskais vadītājs Kārlis Īle ieguva godpilno 4. vietu, kļūstot par vienu no pieciem pasaules labākajiem smilšu skulptūru tēlniekiem.

Kārlis skaidro, ka smilšu skulptūru veidošana prasa ne tikai lielu māksliniecisko atdevi, bet arī milzīgu fizisko piepūli, jo dažu dienu laikā ir jāpārrok vairāk nekā 15 tonnas smilšu, slodzi vēl vairāk pastiprina laika joslas maiņas radītais nogurums. Taču esot bijis vērts izpumpēties solo konkursā, jo tas deva iespēju ar skulptūru Pēdējais ābols ierindoties piecu pasaules labāko tēlnieku sarakstā. Ideja par „Pēdējo ābolu” radusies tikai Amerikā, kad K. Īle sastapies ar tur dominējošo sintētisko, mākslīgo un tehnoloģisko pasauli. Skulptūrā meitene tur rokās pēdējo īsto ābolu, kuru mēģina nozagt tehnočūska. Idejas zemtekstā ir atsauce uz Bībeles motīvu par grēkā krišanu un neliela ironija par Apple ābolu kā norāde uz to, ka virtuālā pasaule aizvien biežāk aizstāj reālo.
[Sagatavots pēc: http://nra.lv/]